Šķiram Latvijas drūmās vēstures lappuses

25.marts Latvijai nav parasta pavasara diena, bet datums, kas saistās ar apmēram 44000 traģēdiju, jo 1949.gadā tik daudz cilvēku tika aizvesti prom no Latvijas uz Sibīriju.

Lai radītu izpratni par vēstures notikumiem, Siguldas Valsts ģimnāzijas 7.klašu skolēniem 25.marta klases stunda bija īpaša. Tās sākumā iepazināmies ar skolotājas Anitas Ūdres sagatavoto materiālu par represijām 1949.gadā, pēc tam devāmies uz kultūras centru “Devons”, lai kopā noskatītos mākslinieces Veltas Emīlijas Platupes  animācijas filmu “Paulīnes stāsts”. Režisore attēlojusi savas vecvecmammas pārdzīvoto izsūtījumā. Viņa savas atmiņas un ģimenes vēsturi nodod no paaudzes paaudzē kā Paulīne meža zemenītes. 

Notikumu atceres pasākums arī  skolēnos raisīja dažādas pārdomas.

“Man spilgtākās emocijas radīja fakts, ka apmēram 11000 no deportētajiem cilvēkiem bija bērni. Es nespēju iedomāties ne sevi, ne kādu citu, ko pazīstu, šādā situācijā. Tas būtu tik bailīgi un šausmīgi.”

“Opis jau no bērnības ir stāstījis par izvešanu, un es ar interesi to klausījos. Manus radus izveda un nošāva, turklāt radu labākie draugi viņus nodeva.”

“Šausmīga vēsture. Deportācija jebkurā laikmetā ir nelabvēlīgs apstāklis jebkuram, bet  par tik brutālu pagātni man nebija ne jausmas.”

“Filmā bija attēlots, kā cilvēkus no mierīgas lauku dzīves pārvietoja uz sliktiem apstākļiem Krievijā. Tas notika ar daudziem latviešiem, arī ar 17 ģimenēm tepat, Siguldas novadā. Man radās pārdomas par to, ka cilvēki, kuri nebija neko ļaunu darījuši, tik ļoti cieta, zaudēja visu, kas tiem piederēja, kā arī pašu vai tuvinieku dzīvību.”