Atceramies Barikāžu dienas
16.janvāra audzināšanas stundās visas 9. un visas 11.klases pie simboliska ugunskura skolas pagalmā atcerējās 1991.gada janvāra Barikāžu notikumus. Pasākumu vadīja 11.d.klases skolēns Patriks Rolle-Sarkans, kurš bija uzrakstījis emocionālu un skolēniem izglītojošu uzrunu:
“Vai jūs to jūtat? Kā mūsu zeme rīb no tanku kāpurķēdēm. Vai jūs to dzirdat? Kā svina lodes gar mūsu ausīm svilpj. Vai jūs to redzat? Kā mūsu mastos svešu tautu karogi plīvo.
Nē! Nē, un vēl reiz nē!
Jo mūsu latviešu tautas vīri un sievas, tēvi un mātes pirms 32 gadiem, 1991.gada janvārī pulcējās Rīgā, lai vienotos vienā mērķī, būvētu barikādes un celtu gaismā no okupācijas ēnas mūsu dārgo valsti Latviju.
Es saprotu, ka gan jums, gan man ir grūti iedomāties, kā tas bija atrasties šādā situācijā. Kur nu vēl saprast, kā tas bija dzīvot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, kurā mūsu teiktais un darītais ir čekas kontrolēts. Kurā mums piespiež mācīties runāt citas tautas valodā. Kurā mūsu vēlmi izzināt plašo pasauli ierobežo vienas fanātiskas ideoloģijas iegribas. Tāpēc mēs esam šeit un šodien sanākuši, lai gūtu tās emocijas no cilvēkiem, kuri nāk no tās pasaules.
Visu pirms, lai viņus pieminētu, godātu un novērtētu, mums ir jālepojas par to, ko ir paveikuši mūsu senči. 1990.gada 4.maijā tikko neatkarību atguvušās Latvijas valsts aizstāvība nebija vienkārša. Janvāra barikāžu sargi uzņēmās rīcību, kura bija bīstama. Par to liecina Roberta Mūrnieka un citu barikāžu dalībnieku nāves, kuras izraisīja bruņotu OMON kājinieku izšautās patronas. Par to vēsta mūsu brāļu tautas lietuviešu izlietās asinis.
Bet tās nebija veltīgi lietas. Mūsu tautas paveica tai laikā neiespējamo, uzvarot bez vardarbības. Turot vienā rokā taisnīgumu un otrā stipru gribu, stājās pretī lielvalstij, kuras arsenālā bija bruņotas mašīnas, automāti un kodolieroči. Janvāra barikādes bija kā stingri noteikts “nē” savam lielākajam kauslim.
Galvenais bija saglabāt modrību, nepakļāvību savu ienaidnieku provokācijām. Sasildīt savas rokas pie ugunskura. Atbalstīt un uzmundrināt apkārtējos un klātesošos. Mierināt sevi ar radio pārraidītajiem Latvijas Tautas Frontes paziņojumiem.
Uzrunas sākumā es izlaidu vārdu “pateicība” ar īpašu nolūku. Nevēlos, lai Jūs šodien pateiktu vienkāršu “paldies”, jo tā būtu kā auksta, mirusi atteikšanās no pagātnes. Patiesībā Jūsu visdziļākā, sirdi sildošākā, kvēlākā un dzīvākā pateicība par mūsu cilvēku pagātnē paveikto būtu novērtēt sevi pašu un apkārtni.
Ielūkojieties sevī! Katrs no mums ir unikāls un svarīga daļa no brīnišķā, ko saucam par dzīvi. Lūkojieties visapkārt! Mēs mācāmies lieliskā skolā- Siguldas Valsts ģimnāzijā.
Mūsu latviešu tautas brāļi un māsas, dēli un meitas veltīja daļu sevis, lai mēs būtu brīvi, mūsu zemē būtu miers un karogu mastos plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs.
Viņi uzcēla barikādes, lai mēs pēc tam tās reiz par visām reizēm nojauktu.”
Paldies kolēģiem, kuri dalījās ar Barikāžu laika atmiņu stāstiem: Intai Kursītei, Indrai Upītei-Dambītei, Lāsei Vilkai, Inesim Deksnim, Alfonam Saušam.
Informāciju sagatavoja Anita Ūdre un Inese Berga
