Atceres pasākums pie pieminekļa deportētajiem siguldiešiem
10.d. klases skolēni 25.martā nolika ziedus pie pieminekļa deportētajiem siguldiešiem. Patriks Rolle-Sarkans bija sagatavojis uzrunu klases biedriem, kuru pēc noklausīšanās nolēmām publicēt skolas mājas lapā.
Mani klasesbiedri!
Mēs šodien, 2022.gada 25. martā, esam veltījuši savu laiku, lai sapulcētos komunistiskā genocīda upuru piemiņai. Cilvēku piemiņai, kuri tieši šodien, 25. martā, pirms 73 gadiem, 1949.gadā, piedzīvoja otro un visplašāko izsūtīšanu uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Krievijas ziemeļu apgabaliem.
Aiz manis stāvošais piemineklis, kurš veltīts izsūtītajiem Siguldas iedzīvotājiem, ar sevī ietverto vēstījumu ļauj mums apzināties to, ka arī Siguldas iedzīvotājus piemeklēja Latvijas vēsturē sastopamā traģēdija. Nežēlīgais noziegums pret latviešu tautu.
Patiesi izjust tās emocijas, kuras piedzīvoja deportētie, var tikai tad, kad paši piedzīvotu izsūtīšanu, bet nevienam es to nenovēlu. Vienīgais, kā varētu rast pietiekamu priekšstatu, ir klausīties genocīdu izdzīvojušo stāstos un skatot filmas materiālus, kuros tiek iemūžināti šie notikumi.
Viena no tām ir pagājušogad, decembra beigās, skatītā daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Filma par Emīliju Benjamiņu, kura bija viena no 14. jūnija deportētajiem latviešiem. Pēdējās sērijas nobeiguma epizodē Emīlija Benjamiņa tiek aizvesta uz lopu vagonu, lai tiktu aizvesta uz dziļo Krieviju, kur viņa arī mira. Jau varam rast priekšstatu par šo vēsturisko notikumu, politisko represiju.
Viss process notika ļoti organizēti, katra darbība bija kārtīgi izplānota. Tika vesti prom gan veci, gan pieauguši, gan jauni, kuriem piesprieda šo sodu par nodevību pret Padomju Savienību, kas nebija pamatots iemesls nedz acīmredzami, nedz ar tiesas spriedumu. Pat mazi bērni līdz 10 gadu vecumam, kuri nav spējīgi apzināti veikt noziegumu. Tikai tie, kuri tika laicīgi brīdināti par briestošo represiju, paspēja aizbēgt uz mežu, lai paslēptos.
Pie katras ģimenes ieradās izpildpersonas, kuras lika īsā laika periodā sakrāmēt koferos pašas nepieciešamākās mantas un doties viņiem līdzi. Varam iedomāties baiso neziņas sajūtu, kura piemeklēja katra izsūtītā prātu. Kur dosies? Cik ilgi? Kad atgriezīsimies mājās?
Visi izsūtāmie tika ar kravas mašīnām un zirgu pajūgiem aizvesti uz staciju, kurā viņus sagaidīja lopu vagoni, jau iepriekš sagatavoti ešaloni, kuri viņus vedīs pāru nedēļu garā ceļā.
Kāda daļa no izsūtītajiem mira brauciena laikā, to starpā mazi bērni un veci cilvēki, kuri fiziski nespēja izdzīvot garo ceļu. Liela daļa gāja bojā bada, smagā darba un skarbo apstākļu dēļ, bet tie, kas spēja izdzīvot, sagaidīja mājup atgriešanos.
Kad Josifs Staļins nomira un kad viņa vietā nāca pie varas Ņikita Hruščovs, kurš nosodīja Staļina valdīšanas metodes, visiem izdzīvojušajiem izsūtītajiem bija dota iespēja atgriezties mājās.
Varam secināt, ka komunistisko represiju mērķis bija atbrīvoties no lauksaimniecību saimniekiem, politiskajiem pretiniekiem un lielu uzņēmumu īpašniekiem, kuriem nebija vietas sociālistiskajā ideoloģijā, lai varētu nodibināt veiksmīgu komunistisko varu Latvijas teritorijā.
Vēlētos runu noslēgt uz pozitīvas nots. Neļausim tagadnes un pagātnes notikumiem piesātināt mūsu prātus ar raizēm un bailēm. Labāk izmantosim iespēju mācīties no pagātnes kļūdām, lai varētu radīt labāku nākotni gan mums pašiem, gan mūsu pēctečiem, mūsu bērniem. Visbeidzot novēlu jums spēt atrast šim vēsturiskajam notikuma īpašu vietu savās atmiņās, lai patiesi novērtētu pašu svarīgāko, savu dzīvību, kuru mums ir jaizmanto un jāizbauda pilnīgi, jo, kā izrādās, mums to var atņemt un aizliegt.
Paldies par uzmanību!
Runas autors:
Patriks Rolle-Sarkans 10.d
